Jau vienpadsmito reizi biedrība “Šamir” un Rīgas geto un Latvijas holokausta muzejs organizē genocīdā cietušo ebreju piemiņas pasākumu “Dzīvo gājiens” – tajā aicināts piedalīties ikviens, kurš vēlas pieminēt holokausta upurus un atgādināt par ikvienas dzīvības vērtību. Latvija Otrajā pasaules karā zaudēja ap 70000 savu ebreju, kā arī kļuva par kapavietu desmitiem tūkstošu ebrejiem no Vācijas, Austrijas, Čehijas, Ungārijas un citām valstīm.
“Pēdējo gadu laikā ir pieaudzis Rīgas geto un Latvijas holokausta muzeja vietējo apmeklētāju skaits, jo šobrīd notiekošais pastiprina cilvēku interesi par holokausta būtību, liek uzdot sāpīgus jautājumus: “Kā kaut kas tik briesmīgs varēja notikt? Kā gan starptautiskā sabiedrība pieļāva tādu nežēlību? Ko mēs varam darīt, lai tā vairs nenotiktu?” Piemiņas gājienā mēs aicinām piedalīties ikvienu, kas vēlas pieminēt holokausta upurus un pievērst sabiedrības uzmanību katras dzīvības vērtībai,” uzsver Rīgas geto un Latvijas holokausta muzeja izpilddirektore Jūlija Tereščenko.
Pasākums “Dzīvo gājiens” sāksies plkst. 10 Vecajā Ebreju kapsētā, parkā Lomonosova un Ebreju ielas krustojumā, pretī Transporta un Sakaru institūtam, pats gājiens norisināsies pa bijušā Rīgas geto ielām un noslēgsies pie Rīgas Horālās sinagogas memoriāla Gogoļa un Dzirnavu ielu krustojumā.
Viens no “Dzīvo gājiena” goda viesiem būs Mihaels Gurari, organizācijas “European March of the Living” vadītājs. Viņa vectēvs – arī Mihaels Gurari – ir viens no Austrijas ebrejiem, kas atrada patvērumu no nacistu režīma tieši pirmskara Latvijā. “Nepieciešamība saglabāt upuru piemiņu ir ļoti nozīmīga, mēs dzīvojam laikā, kad tikai daži no izdzīvojušajiem vēl ir dzīvi. Ir svarīgi, lai holokausta nozīme netiktu noliegta vai izkropļota, mēs kā otrā pēc-holokausta paaudze esam par to atbildīgi. Tieši tāpēc es kā “European March of the Living” vadītājs esmu atbraucis uz Rīgu, lai piedalītos gājienā. Kad es došos pa to pašu ceļu, kuru gāja mans vectēvs, kurš pēc izbēgšanas no Vīnes anšlusa dzīvoja Rīgā kā bēglis, es ne tikai godināšu viņa piemiņu, bet arī ar savu klātbūtni atgādināšu notikušā nozīmīgumu,” saka Mihaels Gurari. Pirms Vācijas iebrukuma Austrijā filozofijas un ķīmijas profesors Mihaels Gurari (1899.–1945.) dzīvoja Vīnē. Kad Austrijā sākās ebreju vajāšana, viņš devās uz Rīgu, savukārt viņa bērni – uz Beļģiju. Mihaels Gurari bija filozofijas un ķīmijas doktors, zināja 10 valodas, to skaitā esperanto, sanskritu un flāmu valodu. Rīgā viņam izdevās iegūt Nansena pasi un uzturēšanās atļauju uz gadu. Kad vācu armija okupēja Rīgu, Mihaels Gurari tika arestēts un nonāca koncentrācijas nometnē Kaizervaldē. Saskaņā ar pieejamajiem dokumentiem mums šobrīd ir zināms, ka viņu vairākas reizes pārveda no vienas nometnes uz citu – viņš pabija Kaizervaldē, Štuthofā, Būhenvaldē, Bohumā, Flossenburgā. Štuthofas koncentrācijas nometnes uzskaites kartiņā bija norādīts, ka Mihaelam Gurari “nav pilsonības” un viņa profesija ir “strādnieks”. Mihaelu Gurari nošāva Buhenvaldē, piecas dienas pirms atbrīvošanas – 1945. gada 22. aprīlī. Viņa vecākais dēls pazuda pēc izsūtīšanas uz piespiedu darbu nometni. Vidējais un jaunākais dēls pabija dažādās koncentrācijas nometnēs un pārdzīvoja holokaustu. Meita atrada patvērumu pie beļģu žurnālistes Elizabetes M. Hollantes. “Dzīvo gājiena” goda viesis Mihaels Gurari ir Mihaela dēla Aleksa dēls; vectēva vārds viņam tika dots, lai godinātu aizgājušo.
Pirmo reizi “Dzīvo gājiens” notika 1988. gadā Aušvicas koncetrācijas nometnes teritorijā, Polijā, to rīkoja Izraēlas Izglītības ministrija un tajā piedalījās galvenokārt jaunieši. Kopš 1996. gada “Dzīvo gājiens” ikgadēji notiek 4. jūlijā, holokausta upuru piemiņas dienā, nu jau ne tikai Polijā – jauni cilvēki piemin holokausta upurus un atgādina par dzīvības vērtību arī gājienos Izraēlā, Lielbritānijā, Austrijā, Kanādā, Ungārijā, un Lietuvā. Latvijā gājiens pirmo reizi notika 2010. gadā, to iniciēja rabīns Menahems Barkahans. Katru gadu šis pasākums pulcē ap 200 – 300 cilvēku, kuri kopā cauri bijušā Rīgas geto ielām dodas līdz Horālas sinagogas memoriālam. Pandēmijas dēļ 2020. un 2021. gadā gājiens nenotika.
Pasākumu atbalsta Latvijas Kultūras ministrija un Rīgas Dome.