Darbība Holokausta pasniegšana
Rīgas Foruma pēdās. Dr. Leonīda Praismana pētījums “Latvieši cīņā pret boļševistisko diktatūru 1917.-20. gg”

0f12494dad1b8462401d1711b1aa9d32[1] Dr Leonīds Praismans no Ebreju universitātes (Izraēla) piedalījās Rīgas forumā 2017. gadā – Holokausts un mūsdienu radikālisms ar ziņojumu “Izraēla un islāma terora jaunais vilnis Eiropā”.

Vienu no saviem pētījumiem Dr L. Praismans laipni lika mums publicēt.

Latvieši cīņā pret boļševistisko diktatūru 1017.–1020. gadā

 

Oktobra apvērsuma un Pilsoņu kara Krievijā laikabiedru atmiņās, lai arī kurai no konflikta pusēm piederētu to autori, diezgan bieži tiek minēti latviešu strēlnieki kā labākie Sarkanās armijas daļu kareivji. Arkādijs Bormans, Brīvprātīgo armijas uzdevumā 1918. gada pavasarī ieradies Maskavā, rakstīja: “…pa ielām nepārtraukti staigā iznesīgu latviešu vienības.” A. Bormans aprakstīja Kremļa apsardzi: “Pārejās no stāva uz stāvu kāpņu laukumos stāv latvieši un pārbauda dokumentus.” 1918. g. rudenī viņš atbrauca uz Kotlasu. Sabiedrotie un Ziemeļu apgabala karaspēks uzbruka: “Pilsētu apsargā latvieši.”[1] Sarkanās armijas dibinātājs augsti novērtēja latviešu strēlniekus: “Tā bija vienīgā daļa, kas saglabājusies no vecās armijas. Latviešu laukstrādnieki, strādnieki, trūcīgie zemnieki ienīda Baltijas baronus. … Latviešu pulki bija labākie cara armijā. Pēc Februāra apvērsuma viņi gandrīz kļuva par boļševikiem un Oktobra revolūcijā nospēlēja lielu lomu.”[2]

Rakstā es mēģināšu atbildēt uz vairākiem jautājumiem. Kāpēc latviešu vienības tika uzskatītas par viskaujinieciskākajām Krievijas imperatora un Sarkanajā armijā? Cik latviešu strēlnieku cīnījās Sarkanajā armijā? Kāds latviešu skaits karoja dažādu bruņoto spēku rindās, kas cīnījās ar boļševikiem?

Latviešu vienības sāka veidoties 1915. gada vasarā. Vācu karaspēks strauji virzījās uz Latvijas teritoriju. 1915. gada 1. augustā Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks ģenerālis Mihails Aleksejevs parakstīja rīkojumu par latviešu strēlnieku bataljonu dibināšanu. 4. Valsts domes deputāti latvieši Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis publicēja aicinājumu latviešiem: “Pulcējieties zem latviešu karogiem!” Īsā laikā plānoto divu bataljonu vietā tika izveidoti trīs. 1915. gada 23. oktobrī Pirmā latviešu nacionālā vienība – Daugavgrīvas latviešu bataljons tika nosūtīts uz fronti. Īsā laikā bija izveidoti astoņi latviešu strēlnieku bataljoni, 1916. gada 4. novembrī pēc smagām cīņām pie Rīgas bataljoni tika pārveidoti par pulkiem, izveidojot divas latviešu brigādes.

Februāra revolūcijas priekšvakarā latviešu brigādēs un rezerves pulkā bija aptuveni 40 tūkst. cilvēku. Latviešu strēlniekiem piemita skaidri izteikta gan nacionālā, gan šķiriskā motivācija, lai neatlaidīgi cīnītos pret uzbrūkošajiem vāciešiem. Gadu simtiem latvieši savā dzimtajā zemē bija pat ne otrās, bet gan trešās šķiras cilvēki, kurus nežēlīgi apspieda vācieši. Kad Fjodors Dostojevskis rakstīja par cilvēka pazemošanas galējo pakāpi, viņš salīdzināja to ar amerikāņu plantatoru vergiem vai ar latviešiem, kuri strādāja pie vācu baroniem. Stāvoklis nemainījās arī pēc latviešu zemju nonākšanas Krievijas impērijas sastāvā 18. gs. pirmajā ceturksnī. Baltijas guberņu vācu muižniecība kļuva par vispriviliģētāko muižniecības daļu. Nacionālais un šķiriskais naids vētraini izpaudās 1905.–1907. gada revolūcijas laikā, kad latvieši dedzināja vācu baronu pilis, bet Krievijas karaspēka vienības Baltijas vāciešu virsvadībā viņus nežēlīgi apspieda. Nevēlēšanās atdot dzimto zemi niknākajiem latviešu tautas ienaidniekiem, jo tieši tā latvieši uztvēra Vāciju, bija galvenais iemesls latviešu strēlnieku izrādītajai masveida varonībai.

Par varonīgākajām latviešu vienību vēstures lappusēm Pirmā pasaules kara laikā kļuva Ziemassvētku kaujas 1916. gada 23.–29. decembrī un janvāra kaujas 1917. gada 22.–31. janvārī. Janvāra kaujās vien bojā gāja 9 tūkst. latviešu strēlnieku. Augstākās krievu virspavēlniecības nemākulīgā vadība, kura neprata izmantot latviešu strēlnieku veiksmīgo uzbrukumu, nepietiekams artilērijas atbalsts radīja neuzticību armijas vadībai, baumas par nodevību, kas bija plaši izplatītas Krievijas armijā. Virspavēlniecības kļūdas bija tik kliedzošas, ka Augstākās virspavēlniecības virspavēlnieks ģenerālis Mihails Aleksejevs kara ministram pieprasīja izveidot komisiju pavēlniecības darbības izmeklēšanai Rīgas frontē 1916. gada decembrī – 1917. gada sākumā. Taču tam patraucēja Februāra revolūcija.

  1. gadā norisinājās straujš latviešu strēlnieku radikalizācijas process. Latviešu strēlnieku pulku deputātu II kongresā Rīgā boļševiki ieguva vairāk nekā pusi vietu latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomitejā (Iskolatstrel). Taču par boļševikiem kļuva vairums latviešu vienību kareivju un mazākā daļa virsnieku. Daudzus latviešu virsniekus pārņēma šausmas to notikumu dēļ, kas norisinājās valstī un latviešu vienībās. Lai izvērstu pretdarbību šim procesam, grupa latviešu virsnieku 1. Latviešu strēlnieku brigādes komandiera pulkveža Kārļa Goppera un 1. Latviešu strēlnieku pulka komandiera pulkveža Frīdriha Brieža vadībā 1917. gada jūnijā piedāvāja visā Ziemeļu frontē uzsākt triecienvienību “Nāves bataljons” dibināšanu. 25. jūnijā tika uzsākta triecienvienību veidošana latviešu pulkos. Tas izraisīja ārkārtēju boļševiku pretdarbību, kuri izprovocēja uzbrukumu latviešu triecienniekiem. Tāpēc Ziemeļu frontē izveidoja tikai 7 triecienbataljonus, galvenokārt no Sibīrijas kareivjiem, taču tajos bija arī latvieši. F. Briedis latviešu avīzē rakstīja: “Triju mēnešu laikā es kā latvietis baidījos presē pieskarties tai briesmīgajai slimībai, ko tagad pārdzīvo latviešu strēlnieku pulki. Taču čūla ar katru dienu padziļinājās, auga, paplašinājās un visbeidzot sasniedza savu pēdējo stadiju. Tālāk jau latviešu pulku nenovēršama bojāeja. Tas, kas nopelnīts ar visdārgākajām asinīm jūlija, decembra kaujās Daugavas krastos, tas tagad aizmirsts, apspļaudīts. Visai latviešu tautai, visiem latviešu strēlniekiem piekarināta viena kauna izkārtne: “Latvieši ir nodevīgi un neuzticami”.”[3]

Ar izmisīgu enerģiju latviešu patrioti turpināja cīnīties pret boļševikiem. K. Goppers un F. Briedis 1917. gada jūlijā sāka veidot organizāciju “Latvju kareivju nacionālā savienība”. Tika dibinātas savienības vietējās filiāles – “latviešu klubi”. Taču kopumā boļševikiem izdevās šo pasākumu paralizēt. Goppera-Brieža grupa izveidoja ciešas saites ar “Republikānisko centru”, kam bija svarīga loma ģenerāļa Lavra Korņilova[4] dumpī, kurā piedalījās arī latviešu virsnieki. Oktobrī latviešu virsnieki mēģināja uzsākt cīņu ar boļševiku sacelšanos Petrogradā. 27. oktobrī Valkā viņi nodibināja vietējo Tēvijas un revolūcijas glābšanas komiteju un mēģināja nosūtīt dažas latviešu vienības uz Petrogradu un Gatčinu, lai palīdzētu Kerenska-Krasnova karaspēkam, kas virzījās uz galvaspilsētu. Taču sarkanie latviešu strēlnieki bloķēja Valku un neizlaida no tās nevienu ešelonu. 1917. gada rudens sākumā latviešu strēlnieku vienībās bija 24 tūkst. cilvēku, lielākā daļa no tiem dienēja Latviešu padomju strēlnieku divīzijā, kas sastāvēja no 3 brigādēm, kavalērijas pulka un aviācijas vienības.

  1. gada novembrī K. Goppers organizēja latviešu pulku virsnieku masveida dezertēšanu un kopā ar viņiem pārvācās uz Petrogradu, kur līdz decembra vidum sapulcējās aptuveni 120 latviešu virsnieku. Kā virsnieki republikāņi viņi bija apņēmības pilni vadīt Petrogradas garnizona vienību uzbrukumu, ja boļševiki nolems padzīt Satversmes sapulci. Taču Sociālistu revolucionāru partijas vadība pieņēma lēmumu par miermīlīgu demonstrāciju Satversmes sapulces aizstāvībai, un bruņots uzbrukums nenotika.[5]

Neraugoties uz to, ka izgāzās visi mēģinājumi organizēt pretošanos boļševikiem, latviešu virsnieki turpināja cīņu. Pēc Satversmes sapulces padzīšanas aptuveni 60 latviešu virsnieku K. Goppera un F. Brieža vadībā pārcēlās uz Maskavu. Maskavā viņi nodibināja sakarus ar pagrīdes virsnieku grupām. Tika izveidota vienota organizācija, kurā bija aptuveni 800 virsnieku. 1918. gada marta sākumā Maskavā Donas pilsoņu padomes vadītāja ģenerāļa Mihaila Aleksejeva uzdevumā ieradās Boriss Savinkovs ar mērķi izveidot militāru organizāciju boļševiku varas gāšanai. K. Goppers piedāvāja B. Savinkovam uzņemties organizācijas “Dzimtenes un brīvības glābšanas savienība” vadību. Starp vadītājiem bija daudz latviešu: K. Goppers – štāba priekšnieks, F. Briedis – izlūkošanas un pretizlūkošanas nodaļas priekšnieks, K. Rubis – sagādes nodaļas priekšnieks, A. Pinkuss – atbildīgais par kājnieku formējumiem. Nozīmīga loma šajā savienībā bija Ā. Ērdmanim, kuram izdevās ieņemt svarīgu posteni Tautas militāro un jūras lietu komisariāta (militārā pretizlūkošana) Operatīvās nodaļas militārajā kontrolē.[6] Krievijas atdzimšanas savienības biedrs S. Meļgunovs rakstīja: “… nelaiķa Frīdrihs Andrejevičs Briedis – viens no varonīgākajiem Dižā kara virsniekiem un latviešu nacionālais varonis nekad nepadarīja darbu līdz pusei. Viņa izsniegtie dokumenti vienmēr bija īsti, un ar tiem apgādātos cilvēkus boļševiki vienmēr uzskatīja par savējiem.”

“Dzimtenes un brīvības glābšanas savienība” izvērsa intensīvu darbību Maskavā un provincē, pirmām kārtām, Pievolgā. Maija beigās tajā bija aptuveni 5500 biedru, lielākoties virsnieku. Bija paredzēts sākt sacelšanos Kazaņā, un uz turieni no Maskavas tika sūtīti virsnieki. Taču 1918. gada 29. un 30. maijā VĀK Kazaņā un Maskavā arestēja aptuveni 100 Savienības biedru, to skaitā A. Pinkusu. Taču Savienības kodols palika neskarts.

Pēc arestiem plāni tika mainīti. Francijas vēstnieka Žila Nulensa spiediena rezultātā tika nolemts ātrāk uzsākt sacelšanās daudzās Pievolgas pilsētās. Sabiedrotie solīja izsēdināt desantu Arhangeļskā, sacelšanās dalībniekiem vajadzēja noturēties, līdz ierodas sabiedroto karaspēks. Daudzi Savienības biedri, to skaitā arī latvieši, tika pārvietoti uz Pievolgas pilsētām. F. Briedis vadīja sacelšanās sagatavošanu Ribinskā. K. Goppers Savienības uzdevumā iestājās Sarkanajā armijā un tika iecelts par divīzijas vadītāju, kas tika veidota Kolomnā un Jaroslavļā. Viņš kļuva par vienu no Jaroslavļas sacelšanās militāro vadītāju, kurā piedalījās daudzi latviešu virsnieki: Birks, Skrabbe u. c. Latvieši komandēja atsevišķos aizsardzības sektoros, bet visbīstamākajā virzienā aizstāvējās “tikai viens mūsu postenis, kuru pilnā sastāvā veidoja vienīgi latviešu virsnieki.”[7] Šis postenis atvairīja 1. Latviešu pulka apakšvienības uzbrukumu. Latviešu virsniekus norīkoja visbīstamākajos uzdevumos. Daži no viņiem gāja bojā, mēģinot nogādāt pārtiku uz baržu, kur atradās arestētie komunisti. Pilsētu intensīvi apšaudīja Sarkanās armijas artilērija. Virsnieki gāja bojā, mēģinot pabarot ieslodzītos. Jaroslavļas iedzīvotāji, izņemot strādnieku vairākumu, atbalstīja sacelšanās dalībniekus. Sacelšanos uzsāka 108 virsnieki, bruņojušies ar 8 revolveriem. Pēc dažām dienām pilsētas aizstāvju rindās bija jau 6 tūkst. cilvēku.[8] Izņemot krievu un latviešu virsniekus, izmisīgi cīnījās Kazaņas universitātes un Demidova liceja studenti.

Ieņēmuši Jaroslavļu, boļševiki pārplūdināja pilsētu ar asinīm vēl pirms oficiālās sarkanā terora izsludināšanas 1918. gada septembrī. Pat pēc oficiālajām boļševiku ziņām uzreiz pēc sacelšanās apspiešanas tika nošauti ne mazāk kā 350 cilvēki.[9] Taču terora mašīna turpināja darboties arī pēc tam. Padomju grāmatā par VDK ir teikts: “Čekistu rūpīgais darbs noziedznieku meklēšanā turpinājās vairākus gadus. Tikai laika posmā no 1918. gada decembra līdz 1922. gada februārim tika atrasti un nodoti tiesai 339 baltgvardi – aktīvi sacelšanās dalībnieki.[10] Saņemtie gūstā Jaroslavļā latviešu virsnieki uzreiz tika nošauti, bet “Dzimtenes un brīvības glābšanas savienības” vadītājus F. Briedi un K. Rubi nošāva Maskavā.

Lai sacelšanās dalībnieki uzvarētu, izņemot sabiedroto karaspēku ienākšanu, bija nepieciešamas sacelšanās citās Pievolgas pilsētās. Savienībai izdevās sarīkot dumpi tikai Ribinskā un Muromā. Savienības vadītāji īpašas cerības saistīja Ribinsku. Pilsētā atradās milzīgas artilērijas noliktavas un, ieņemot tās, varēja pamatīgi apbruņot dumpiniekus. Šķiet, Ribinskā viss bija labvēlīgs veiksmīgam iznākumam. B. Savinkovs, ieradies Ribinskā, sacelšanās priekšvakarā rakstīja: “Es pārbaudīju boļševiku spēkus. Tie bija nelieli. Es apjautājos par strādnieku noskaņojumu. Tas bija apmierinošs. Es apjautājos par vietējo zemnieku noskaņojumu. Tas bija labs. Es aprēķināju mūsu rīcībā esošo ieroču skaitu. Tas bija pietiekams, lai ieņemtu artilērijas noliktavas.”[11] Sacelšanās sagatavošanas darbus Ribinskā vadīja pulkvedis F. Briedis. Viņš izdarīja visu iespējamo, lai sacelšanās iznākums būtu veiksmīgs, taču neilgi pirms sacelšanās tika arestēts Maskavā.[12] Talantīgā virsnieka vietā sacelšanās vadībā nostājās avantūrists B. Savinkovs. Sacelšanās tika apspiesta tajā pašā dienā. Ar neveiksmi beidzās arī sacelšanās Muromā. Jaroslavļa tika pamesta viena. Uz to pārvietoja aizvien jaunas padomju karaspēka daļas, to skaitā latviešu pulkus. Pat bija noņemtas tās daļas, kas cīnījās pret Čehoslovāku korpusu. Dažas dienas pirms pilsētas krišanas K. Goppers ar nelielu 180 cilvēku vienību tika nosūtīts uzdevumā uzbrukt sarkanajiem no aizmugures, lai nodrošinātu pilsētas aizstāvjiem atkāpšanās ceļus. 5 dienu laikā K. Goppera vienība izmisīgi cīnījās ar pretinieka pārspēku. Zaudējusi lielāko daļu kareivju, vienība bija spiesta atkāpties no Jaroslavļas. K. Gopperam ar dažiem virsniekiem izdevās pāriet frontes līniju. Viņš saslima ar tīfu un pēc ilgstošas ārstēšanās 1918. gada septembrī atbrauca uz Ufu, kur notika valsts līmeņa apspriede.

Pieredzējis virsnieks, pārliecināts republikānis, viņš saprata, ka kompromiss, kas tika sasniegts, vienojoties demokrātiem un labējiem, kura rezultātā tika izveidota Viskrievijas Pagaidu valdība (Direktorija) ir ļoti nestabils. Neraugoties uz to, ka viņš pilnībā vēl nebija atlabis, K. Goppers pieņēma Direktorijas visu sauszemes un jūras spēku Augstākā virspavēlnieka ģenerālleitnanta V. Boldireva piedāvājumu ieņemt Direktorijas karaspēka virskomandanta posteni. No Ufas Direktorija un armijas Galvenā mītne pārcēlās uz Sibīrijas reakcijas centru – Omsku. Direktorijas piekritējs, labējo nīstā B. Savinkova līdzgaitnieks un vēl latvietis, dienējis latviešu strēlnieku vienībās, K. Goppers saskārās ar naidīgu attieksmi pret sevi no armijas Galvenās mītnes virsnieku puses: “Galvenās mītnes barvežu attieksme pret mani izpaudās tādā veidā, ka viņi centās mani ne tikai ignorēt un neļaut orientēties apstākļos, kas bija nepieciešams manu pienākumu pildīšanai, bet arī atstādināt mani no saviem pienākumiem ļoti svarīgos gadījumos, … pēc Galvenās mītnes pārcelšanās man pat netika piešķirta vieta Augstākā virspavēlnieka vilcienā… Attieksmi pret mani Galvenajā mītnē sācis kopēt viss daudzskaitlīgais personāls – bijušie akadēmijas klausītāji…”[13] Par K. Goppera galveno uzdevumu kļuva Galvenās mītnes vienības formēšana, kura apstākļos, kad tajā un garnizonā valdīja reakcionārs noskaņojums “Varēja kļūt par mūsu vienīgo atbalstu.” Taču Galvenās mītnes vadītāji darīja visu no viņiem atkarīgo, lai traucētu vienības izveidošanu. K. Goppers turpināja: “Es sastapos ar sīvu pretestību no vadītāju puses… pašā Galvenajā mītnē. Manis nodotās vēl Ufā vienības štata vietas netika apstiprinātas; uz daudzajiem lūgumiem piešķirt vienībai pastiprinājumu es saņēmu tikai solījumus, kas ilgstoši netika pildīti.”[14] Pat vairākkārtējā V. Boldireva iejaukšanās nekādi nespēja palīdzēt. Rezultātā vienību veidoja 120 virsnieki un 80 strēlnieki. Taču pat tāda neliela vienība izraisīja bailes sazvērnieku vidū. Uz K. Gopperu izdarīja pamatīgu spiedienu, lai viņš nodotu vienību sava vietnieka pakļautībā, kuru viņam bija uztiepusi Galvenā mītne. Taču K. Goppers kategoriski atteicās to darīt. Vienības cilvēku nepietika pat Galvenās mītnes un Direktorijas apsardzei, “tādēļ daļa no apsardzes uzdevumiem tika uzticēta Omskas pilsētas garnizonam”, ārkārtīgi naidīgi noskaņotam pret Direktoriju.[15] 1918. gada 18. novembra apvērsuma laikā vienības skaitliskais sastāvs izrādījās vēl mazāks, jo V. Boldirevs bija aizbraucis uz fronti un apsardzei tika nosūtīti 80 vienības virsnieki. Pēc tam pat apsardzi pie Direktorijas biedru dzīvokļiem nodrošināja Omskas garnizons viena no galvenajiem sazvērniekiem pulkveža V. Volkova vadībā. K. Goppers, kura rīcībā bija tikai 120 virsnieku un kareivju, 18. novembrī neko nespēja izdarīt.

Pēc apvērsuma aizdomīgo latviešu virsnieku republikāni atbrīvoja no amata un nosūtīja Galvenās mītnes rezervē. Tikai 1919. gada februārī viņš tika nozīmēts par jaundibinātās Jaickas korpusa 21. strēlnieku divīzijas komandieri un viņam piešķīra ģenerālmajora pakāpi. 1919. gada maijā līdz galam vēl neizveidotais korpuss devās uz fronti un iesaistījās karadarbībā ģenerāļa P. Belova Dienvidu armijas sastāvā. 1919. gada rudenī korpuss atkāpās pa Turgajas bezūdens stepēm. Pēc korpusa izformēšanas 1919. gada oktobrī K. Goppers, vispirms aizkomandējis projām no divīzijas visus 15 latviešu virsniekus, aizbrauca uz Omsku. Pilnīgas admirāļa Kolčaka armijas izjukšanas apstākļos K. Goppers pārgāja sabiedroto franču pakļautībā un tika nozīmēts par latviešu Imantas pulka komandieri. Kopā ar pulku 1920. gadā atgriezās Latvijā. Tika iecelts par Vidzemes divīzijas komandieri. 1934. gada aprīlī Kārļa Ulmaņa apvērsuma priekšvakarā atvaļinājās no dienesta. 1940. gada 30. septembrī viņu arestēja NKVD un 1941. gada aprīlī nošāva.

  1. Goppers nebija vienīgais latviešu ģenerālis, kas Pirmā pasaules kara laikā dienēja latviešu strēlnieku pulkos, bet Pilsoņu kara laikā kļuva par ģenerāli admirāļa Kolčaka armijā. Cits virsnieks, kurš ieņēma augstu amatu Austrumos, bija Rūdolfs Bangerskis. Profesionāls virsnieks, Krievijas-Japānas kara dalībnieks, pēc tā beigām pabeidza Kazaņas kara skolu un Ģenerālštāba akadēmiju. Kopš 1915. gada augusta komandēja 1. Daugavgrīvas latviešu bataljonu, bet pēc tam 2. Rīgas un 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulku. 1918. gada sākumā aizbrauca uz Krievijas Austrumiem. 1919. gadā R. Bangerskis komandēja 12. Urālu strēlnieku divīziju, bet pēc tam Ufas armijas vienību. 1919. gada 5. februārī tika paaugstināts par ģenerālmajoru, bet 1920. gadā saņēma ģenerālleitnanta pakāpi. Baltās armijas sastāvā turpināja cīnīties pret Sarkano armiju līdz pat sakāvei Tālajos Austrumos. Evakuējās uz Mandžūriju 1922. gada rudenī. 1923. gada novembrī ieradās Latvijā. Bija vairāku latviešu divīziju komandieris. Divreiz ieņēma Latvijas kara ministra amatu. Bija Latvijas armijas štāba priekšnieks. Pēc Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai slēpās un dzīvoja ar citu uzvārdu. Kopš 1942. gada dienēja Vērmahtā. Kļuva par vienu no latviešu esesiešu (Lettland) divīziju dibinātājiem, SS grupenfīrers, latviešu brīvprātīgā SS leģiona ģenerālinspektors. Pēc kara dzīvoja latviešu bēgļu nometnē Oldenburgā.
  2. gadā Sibīrijā atradās liels skaits latviešu. 19. gs. otrajā pusē uz Sibīriju devās latviešu zemnieki cerībā saņemt lietošanā zemi. Daudzi latvieši bija izsūtīti uz Sibīriju par krimināliem un politiskiem noziegumiem. Latviešu iedzīvotāju skaits strauji pieauga, sākoties Pirmajam pasaules karam, simtiem tūkstošu latviešu bēga no Latvijai uzbrūkošā vācu karaspēka. 1916. gada novembrī Sibīrijā dzīvoja 210 907 latvieši, 1917. gada 1. februārī – 271 787. Pēc Rīgas zaudēšanas 1917. gada 20. augustā latviešu bēgļu skaits krasi pieauga.[16] 1918. gada 31. jūlijā Sibīrijas pagaidu valdība izdeva rīkojumu par vietējo iedzīvotāju un to bēgļu mobilizāciju, kuri ieradušies pirms 1915. gada 1. janvāra. Taču latviešu stāvoklis Sibīrijas armijā bija ļoti smags. Viņiem neuzticējās, zinot, cik liela loma latviešu strēlniekiem bija Sarkanajā armijā. Viņus apsaukāja par “boļševikiem”, piekāva, pastāvīgi sūtīja ārpuskārtas norīkojumos. Latvieši armijā ziņoja, ka, pirmām kārtām, triecienvienībās nosūta viņus un igauņus. Omskā dzīvojušais K. Andreisons 25. septembrī ziņoja Samaras latviešu strēlnieku organizācijas komitejai, ka Omskā “visus latviešus uzskata par boļševikiem un nekāda sabiedriskā dzīve nav iespējama. Uz latviešiem skatās tā, kā cariskajā režīmā skatījās uz žīdiem.” Strēlnieks R. Boškis rakstīja no armijas: “Pie krieviem nav iespējams dienēt.”[17]
  3. Goppers un citi latviešu virsnieki vēlējās izveidot lielu latviešu karaspēka vienību cīņai ar boļševikiem. Taču baltā pavēlniecība turpināja neuzticēties latviešiem viņu izcelsmes un republikānisko uzskatu dēļ. 1918. gadā poručikam J. Ozolam izdevās panākt Francijas atļauju latviešu militāro daļu formēšanai Krievijas Austrumos. Lai arī pēc to latviešu skaita, kas vēlējās karot Baltās armijas sastāvā, varēja izveidot divīziju, sākotnēji tika dota atļauja izveidot formējumu ar tūkstoš kareivjiem. No 1918. gada 1. oktobra Troickā sāka veidoties latviešu vienība – Troickas bataljons, kas vēlāk izauga par 1. Latviešu strēlnieku pulku. Tā sastāvā bija gan bijušie latviešu strēlnieki, gan bēgļi, gan tie latvieši, kas dzīvoja Sibīrijā un Urālos. Par bataljona komandieri iecēla kapteini Pēteri Dardzānu. 1920. gada janvārī bataljonā bija 906 durkļi. Bataljona rota piedalījās boļševiku sacelšanās apspiešanā Kustanajas apriņķī. 1919. gada jūnijā bataljons pārgāja franču militārās misijas pakļautībā, bet augustā pievienojās Čehoslovāku korpusam, kura sastāvā 1919.–1920. gada ziemā ieradās Vladivostokā un no turienes tika izvests uz Latviju. 1918. gada 14. novembrī sāka veidot citu latviešu vienību – Imantas pulku, kas pakļāvās Francijas virsvadībai. Pulks atradās garnizonā, bet uz fronti to nenosūtīja. 1920. gadā tas tika izvests no Vladivostokas uz Latviju.

Kopumā baltajā kustībā visās frontēs piedalījās 9 500 bijušo latviešu strēlnieku. Noteikt kopējo skaitu visās baltajās armijās nemaz nav iespējams. Daudzi latvieši piedalījās Pilsoņu karā Krievijas Dienvidos. Viņi bija starp Brīvprātīgo armijas dalībniekiem Ledus pārgājienā Kubaņā 1918. gada 9. februārī –30. aprīlī. Viņi bija starp pulkveža M. Drozdovska brīvprātīgajiem, kas veica pārgājienu no Rumāņu frontes līdz Donai, lai savienotos ar Brīvprātīgo armiju 1918. gada 26. februārī –21. aprīlī. Viens no vienības virsniekiem, bet pēc tam 1. Drozdovska pulka 2. rotas komandieris bija kapteinis Jēkabs Peterss. Pēdējais Drozdovska divīzijas komandieris ģenerālis A. Turkuls rakstīja par viņu: “Šis kautrīgais jaunais virsnieks bija īsts kareivis… Bija viņam viena rakstura iezīme, kuru tik spēcīgu es nebiju redzējis nevienam citam. Peterss nepazina bailes. Citiem izturība kaujās, pašsavaldīšanās ir asas iekšējās cīņas sekas. Ir jācīnās ar visām cilvēciskajām gara spējām pret nāves bailēm un dzīvniecisku satraukumu, tie ir jāuzvar. Taču Peterss vienkārši nepazina, neizjuta bailes…”[18]

Šī raksta tematikas mērķis nav rakstīt par latviešu armiju, kura cīnījās pret boļševikiem Latvijā. Sarežģītos apstākļos, kas izveidojās Baltijā pēc Pirmā pasaules kara beigām, kad, no vienas puses, pret neatkarīgās Latvijas K. Ulmaņa valdību karoja Sarkanā armija, pirmām kārtām, latviešu divīzija, bet no otras puses, R. fon der Golca vācu karaspēks, izveidojot latviešu marionešu valdību mācītāja Andrieva Niedras vadībā, tika veidotas pirmās latviešu armijas vienības. Par pirmo latviešu vienību kļuva bataljons bijušā latviešu strēlnieku virsnieka Oskara Kalpaka vadībā. Ziemeļlatvijā ar igauņu pavēlniecības palīdzību tika veidotas latviešu vienības kapteiņa Jorģa Zemitāna vadībā. 1919. gada marta sākumā O. Kalpaka (piešķirta pulkveža pakāpe) vienībā bija 1000 cilvēku. 1919. gada jūlija sākumā Latvijas armiju veidoja divas armijas grupas: Dienvidu (J. Baloža brigāde), vēlāk pārdēvēta par 1. Kurzemes divīziju, un Ziemeļu (J. Zemitāna vadībā), vēlāk pārdēvēta par Vidzemes divīziju, kā arī 3. Latgales un 4. Zemgales divīzijas. Daudzi latvieši stājās krievu baltajās vienībās, kas tika dibinātas Latvijas teritorijā. Pirmām kārtām, Liepājas brīvprātīgo strēlnieku vienībā, kas vēlāk kļuva par Ziemeļrietumu armijas 5. Liepājas divīziju. Vienības kareivis K. Joktons savās atmiņās rakstīja, ka vienībā pēc atkāpšanās no Rīgas iestājās jauni brīvprātīgie: “Pie mums 4. vadā par jaunajiem kareivjiem iestājās puiši – latvieši Kārkliņš un Kvasts (abi pēc profesijas laukstrādnieki) un Makaržeckis (krievs).”[19]

Latvieši piedalījās Pilsoņu karā Krievijas Ziemeļos abās barikāžu pusēs. Pirmā pasaules kara laikā Arhangeļskā ieradās kvalificēti strādnieki no Rīgas, kuru vidū bija daudz latviešu boļševiku, kas 1917. gadā pilsētā izveidoja pirmo boļševistisko organizāciju. Daudzi latvieši Krievijas Ziemeļos dzīvoja jau kopš seniem laikiem, viņi bija boļševiku varas pretinieki. 1918. gada 2. augusta apvērsumā, kad sabiedroto eskadras ierašanās priekšvakarā tika gāzta padomju vara Arhangeļskā, aktīvi darbojās zemnieku vienība zemstes agronoma latvieša P. Kapustena vadībā. Latvieši iestājās Ziemeļu apgabala Bruņotajos spēkos. 1918. gada 13. augustā Pirmā pasaules kara laikā izveidotā Arhangeļskas latviešu biedrība sasauca kopsapulci, lai apspriestu pašreizējo situāciju. Sapulcē piedalījās vairāk nekā 400 cilvēku. Tā pieņēma šādu rezolūciju: “Arhangeļskas latviešu biedrība apsveic iebrucēju un varmāku varas gāšanu, sabiedroto karaspēka ierašanos Arhangeļskā un kopā ar viņiem pilnībā atbalsta cīņas nepieciešamību pret vāciešu un boļševiku vardarbību. Biedrība aicina visus vietējos latviešu iedzīvotājus piedalīties kopējā un draudzīgā darbā. Ar visiem spēkiem un līdzekļiem sniegt palīdzību Ziemeļu apgabala Augstākajai Pārvaldei vāciešu padzīšanā ārpus Krievijas robežām un viņu ieņemtajiem apgabaliem… Latviešu biedrība patiesi nosoda kaunpilnās un noziedzīgās tautas padibeņu darbības, kuri kopā ar vācu algotņiem, viņu aģentiem un vācu gūstekņiem, ar “Latviešu strēlnieku” vārdu samīdīja kājām nacionālo godu un nodeva Dzimteni. Latviešu biedrība aicina visus izšķirošajā cīņā pret elementiem, kas nodara kaitējumu kopējai lietai un apgāna latviešu tautas labo vārdu. Biedrība cer, ka latviešu tautas leģioni draudzīgi ķersies pie ieročiem un kopā ar drosmīgo sabiedroto karaspēku atbrīvos mūsu Dzimteni no vācu jūga un kaujas laukā atjaunos latviešu strēlnieku labo vārdu.”[20]

Nobeidzot rakstu, gribētos pasvītrot, ka padomju un krievu vēsturnieki neatlaidīgi uzsver, ar dažādiem, bieži pretējiem ieganstiem, latviešu līdzdalību Sarkanajā armijā un VĀK un ignorē vienkāršu faktu, ka desmitiem tūkstošu latviešu cīnījās par Latvijas un Krievijas brīvību, bieži saskaroties ar netaisnīgu attieksmi pret sevi no baltgvardu puses.

 

  1. Praismans

 

[1] А. А. Борман. Москва – 1918 (из записок секретного агента) // Русское прошлое. № 1. Ленинград. 1991. С. 116; 129; 144.

[2] Л. Д. Троцкий. Моя жизнь. М. 2006. С. 389.

[3] Cit. pēc Красная книга ВЧК. Т. 1. М. 1990. С. 114–115.

[4] А. И. Колпакиди. От политической борьбы к террору. (Из истории участия латышей в антибольшевистском движении) // Индивидуальный политический террор в России XIX–начало XX. М. 1996. С. 131–132.

[5] Turpat. С. 133.

[6] Turpat. С. 134.

[7] No Jaroslavļas Tvericas iecirkņa aizsardzības vadītāja ģenerāļa Kārļa Goppera atmiņām grāmatā “Četri sabrukumi”. К. Гоппер «Четыре катастрофы» // Ярословское восстание. 1918. Документы. М. 2007. С. 515.

[8] Е. А. Ермолаев. В. Н. Козляков // Ярословское восстание. С. 11.

[9] Ярословское восстание. С. 15.

[10] Верные долгу. Ярославль. 1986. С. 63.

[11] Савинков Б. В. Воспоминания террориста // Борьба с большевиками. М. 2013. С. 363.

[12] Ярославское восстание. Комментарии. С. 598.

[13] К. Гоппер. Четыре катастрофы. Воспоминания. Рига. 1935. С. 88–89.

[14] Turpat. C. 97.

[15] Turpat. C. 98.

[16] Turpat. C. 68.

[17] Cit. pēc М. В. Нам. Национальные меньшинства Сибири и Дальнего востока на историческом переломе (1917–1922). С. 259.

[18] Туркул А. В. Дроздовцы в огне // Я ставлю крест… М. 1995. С. 46–47.

[19] К. Иоктон. История одного еврея – инвалида русской армии. Париж. 1937. С. 24.

[20] Северное утро. Архангельск. 15 августа 1918. С. 2.